Antroposofās medicīnas metode ārsta praksē


I. Metodes būtība

Antroposofā medicīna ir integratīva medicīnas metode, kas balstās uz konvencionālās, akadēmiskās medicīnas dabas zinātnisko pamatu, bet iet soli tālāk. Diagnostikā un ārstēšanā  tās pamatprincips ir   uzskats, ka ķermenis un dzīvības procesi tajā no vienas puses unindividuālie mentālie procesi no otras puses savstarpēji ietekmējas un slimība definējas kā izjaukts dinamiskais līdzsvars starp fiziloģiski ķermenisko un mentāli individuālo cilvēka organisma līmeni.

 

Vārds antroposofija cēlies no grieķu valodas vārdiem „anthropos”, kas tulkojumā nozīmē cilvēks un „sophia” – zināšanas vai zinātne.

Ja dabaszinātne pēta kvantitatīvi definējamus (redzamos un taustāmos) objektus, tas nozīmē, ka tā pēta visu to, ko mēs varam uztvert ar savām maņām, tad antroposofija pēta kvalitatīvās izmaiņas organismā, tos neredzamos procesus, kas tās nosaka.

Antroposofās medicīnas pieredze Eiropā ir ap 100 gadus sena. 1921. gadā Dr. Med. Ita Vegmane (1876-1943)

nodibināja pirmo antroposofās medicīnas klīniku Šveicē. Tā sekmīgi darbojas arī mūsdienās. Antroposofās medicīnas teorētisko pamatu izstrādāja Dr. Phil. R.Šteiners (1861-1925) kopsadarbībā ar Dr. Med. Itu Vegmani, pamatnostādnes publicējot grāmatā „Ārstniecības mākslas paplašināšanas pamati balstoties gara zinātniskajās atziņās”. Mūsdienās antroposofā medicīna, nepārtraukti attīstās, un tiek praktizēta  visā pasaulē.

Antroposofā medicīna kā integrēta komplementārās medicīnas sistēma ir pierādīta kā droša un efektīva un sniedz ievērojamu pievienoto vērtību veselības aprūpes sistēmām ES. Antroposofā medicīna tiek izmantota gan primārajā, gan stacionārajā aprūpē vairāk nekā 20 ES dalībvalstīs un vairāk kā 60 citās pasaules valstīs.

  1. Antroposofās medicīnas metodes ārsta kompetencē ir pacientu ārstēšana saskaņā ar antroposofās medicīnas metodes teorētiskajām koncepcijām un antroposofās medicīnas metodes praksi.

 

  1. Antroposofās medicīnas metodes ārsta praksē sertifikātu var iegūt jebkuras pamatspecialitātes ārsts.

 

  1. Lai veiktu ārstniecisko darbību, antroposofās medicīnas metodes ārstam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

3.1.cilvēka organisma  četri funkcionālie līmeņi, izpratne par fizisko, fizioloģisko (vitālo), emocionālo (mentālo) un garīgo (individualitātes) aspektu kā pamatu cilvēka organisma funkcijām dažādos līmeņos un to savstarpējo ietekmēšanos, kas nosaka slimības vai veselības stāvokli;

3.2.cilvēka organisma konstitucionālais trīsdaļīgums; polaritāte starp nervu-maņu sistēmas katabolo darbību un vielmaiņas – locekļu sistēmas anabolo darbību; ritmiskās sistēmas (respiratorie un kardiovaskulārie orgāni) regulējošā, līdzsvarojošā darbība;

3.3.antroposofā farmakoloģija; augu, dzīvnieku, minerālu un metālu izcelsmes zāļu līdzekļi; potencētie, ritmizētie un doronu grupas preparāti;

3.4.antroposofās medicīnas aspekti atsevišķās specialitātēs;

3.5.antroposofajā medicīnā pielietotās terapijas, to indikācijas; ārsta un citu ārstniecības personu komandas darba princips un darba metodes; ritmiskā masāža pēc I. Vegmanes; ārstnieciskās ūdens procedūras; ārstnieciskā eiritmija (kustību terapija); ārstnieciskā runas nostādīšana; gleznošanas un mūzikas terapija; ārstnieciskā veidošana ar vasku un mālu;

3.6.saslimšanu saistība ar dzīves gājumu; cilvēka dzīves gājuma likumsakarības;

  • solutoģenēzes princips un saslimšanu profilakse.

 

II. Apmācības veids un ilgums

4. Pēcdiploma apmācības ilgums nepilna laika tālākizglītības programmā ārstam, kas apgūst antroposofās medicīnas metodi, ir trīs gadi. Pēcdiploma apmācības laikā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:

4.1.Pirmajā studiju gadā tiek apgūtas šādas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas: antroposofās medicīnas pamatnostādnes, jēdzieni un antroposofijā balstītā izpratne par cilvēka organismu, kā dinamisku līdzsvaru starp fizisko-fizioloģisko un emocionālo-garīgo; Paracelsa mācībā par četriem elementiem balstītie cilvēka organisma fiziskie, fizioloģiskie, emocionālie un garīgie aspekti; mācība par temperamentiem un ar tiem saistītiem orgāniem; cilvēka organisma konstitucionālā polaritāte un konstitucionālie tipi; antroposofās farmakoloģijas pamati; mācība par cilvēka organisma 12 maņām; cilvēka organisma attīstība 7 gadu ciklos.

4.2.Otrajā studiju gadā tiek apgūtas šādas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas: antroposofās medicīnas aspekti atsevišķās specialitātēs; antroposofās medicīnas metodē pielietotās terapijas, to indikācijas un iespējas; turpina padziļināti apgūt antroposofo farmakoloģiju; antroposofā uztura mācība; tiek veidotas un attīstītas praktiskā darba zināšanas, spējas un iemaņas, strādājot prakses vadītāja vadībā.

4.3.Trešajā studiju gadā tiek apgūtas šādas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas: praktiskās iemaņas, strādājot prakses vadītāja uzraudzībā un vadībā; cilvēka dzīves gājuma attīstības likumsakarības; izpratne par solutoģenēzi un slimību profilakses iespējām; izpratne par Rietumu kultūras meditāciju, kā fiziskās un emocionālās veselības avotu; tiek turpināts veidot un attīstīt praktiskā darba zināšanas, spējas un iemaņas, strādājot prakses vadītāja vadībā.

 

III. Indikācijas

  1. Jebkuras ambulatori ārstējamas slimības un saslimšanas, it īpaši attiecībā uz pacientiem, kuri, meklē un mēģina izprast tās iemeslus, tai skaitā hronisku slimību gadījumā – kā ar to sadzīvot, uzlabot dzīves kvalitāti un paildzināt dzīvildzi. Paliatīvās aprūpes gadījumā metode lietojama kā papildinoša terapija. Metode īpaši ieteicama pacientiem, kuru aprūpē nepieciešams komandas darbs – antroposofā ārsta īstenota ārstniecība sadarbībā ar fizioterapeitu un/vai mākslas terapeitu dažādām specialitātēm.

 

IV. Kontrindikācijas

  1. Kontrindikācijas antroposofās metodes pielietošanai ir akūtas, dzīvībai bīstamas slimības un situācijas, kad pacients nosūtāms neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai. Antroposofās medicīnas metodes pielietošanai citu kontrindikāciju nav.

 

V. Metodes lietošanas izmaksas

  1. Antroposofās medicīnas izmaksas atbilst tradicionālās medicīnas izmaksām ambulatori, rehabilitācijā un darba nespējas laikā. Vairāki pētījumi liecina par izmaksu samazinājumu attiecībā pret ārstēšanas ilgumu. Tas ir īpaši nozīmīgi hronisku slimību ārstēšanā.
  2. Izmaksas veido ambulatorās ārsta prakses iekārtošanas, uzturēšanas un amortizācijas izdevumi atbilstoši normatīvajiem aktiem, kā arī ambulatorās privātās pieņemšanas izmaksas (telpu uzturēšana, palīgpersonāls, ārsta honorārs, utml.).

 

 

Comments are closed.